Pirmie soļi un dzīves dvesma
| JAUNĀKIE RAKSTI: |
Mani pirmie īsie skrējieni iespējams bija tad, kad man vēl nebija viena gada vecums. Man šķiet tas tā ir noticis ar mums visiem. Ar laiku mūsu skrējienu ātrums un distances garums pieaug. Lielāko prieku mēs noteikti gūstam tajos skrējienos, kur skrējiens saskan ar mūsu vēlēšanos un pamudinājumu vai sirds izjūtu.
Aptuveni no 11 gadu vecuma es sāku spēlēt tenisu. Nezinu kāpēc, bet man ļoti patika sist ar tenisa raketi pa bumbiņu. Lai laikā panāktu bumbiņu ir nepieciešams skriet..
Tas droši vien tā ir, ka skriešana uzlabo veselību ļoti dažādos veidos. Ir divi skriešanas veidi, kas ienākuši manā dzīvē kā īpaši, un par to es varu pateikties Šri Činmojam. Vairākus gadus apgūstot meditāciju Viņa vadībā, skrējiens pēc tās no rītiem ir palīdzējis īpaša miera, plašuma, laimes un daudzu cita veida īpašību pārdzīvojumiem palikt un nostiprināties manī visai dienai. Skrējiens ir tās saglabājis, lai pierastajā ikdienas steigā es nepazaudētu šos ik rīta dārgumus, un pamazām palīdzējis pārveidot dažādus dzīves ieradumus, kas traucē vai vienkārši nesniedz ilgstošu gandarījumu un uzlabojis manas attiecības ar apkārtējiem, jo pieaugusi cieņas izjūta kas gandrīz bija nozaudēta padsmit gadu vecumā.
Par otru, ko māca man skrējiens ir pacietība. To ka viss nenotiek vienas dienas laikā, tāpat kā arī nekas nenotiek stāvot uz vietas..
Paldies, Ar labākajiem vēlējumiem skriešanas mākslas apgūšanai –
Dāvids
