10 diennakšu skrējiens, Ņujorka, 21.04.2007

16.12.07. stadionā pēc skrējiena notika tikšanās ar Ievu Kurzemnieci,

kura skrēja 2007. gada 10 dienu Self-Transcendence skrējienā Ņujorkā.

Kāds ir šī skrējiena mērķis? Kā liecina skrējiena nosaukums Self-Transcendence, tas ir – pārvarēt, pārspēt pašam sevi. Tas patiesībā, man šķiet, ir cilvēka dzīves mērķis – pārspēt sevi un kļūt labākam, pilnīgākam gan ārēji, gan iekšēji. Kāpēc jūs piedalījāties šajā ļoti garajā skrējienā? Līdz šim mana garākā distance ir bijusi 12 stundas. Jau šajā distancē sajutu, ka tāds skrējiens ir ļoti liels izaicinājums gan tavam fiziskajam spēkam, gan iekšējam – garīgajam – spēkam. Man ļoti svarīgs šķiet tieši iekšējais izaicinājums.

Tas ir kā došanās garā ceļojumā pa nezināmu trasi vienatnē, lai pārvarētu pilnīgi negaidītus pārbaudījumus. Tas ir veids, kā labāk iepazīt sevi, savas spējas un kā pabīdīt uz priekšu savas iekšējās robežas. Es jau sen sapņoju piedalīties kādā daudzdienu skrējienā, bet nekad nejutos pietiekami gatava fiziski. Bet pagājušajā gadā man laimējās būt klāt skrējienā kā palīgam un es sapratu, ka ir pienācis mans laiks pamēģināt.

Kur rodat spēkus nepadoties, neapstāties?

Ja godīgi – man pat tādas domas nebija, ka es varētu padoties vai apstāties. Ja tu jūties pavisam piekusis vai savelk kādu muskuli, vai kas cits atgadās, vienmēr var aiziet uz brīdi atpūsties, saņemt masāžu, paēst, stundiņu pagulēt un tad turpināt tālāk. Tas ir kā ikdienas dzīvē, tikai daudz ekstremālākā un koncentrētākā formā – tu ar prieku atdod visu, ko spēj, tad atvelc elpu un ar smaidu turpini tālāk visu no gala. Un tad, kad fiziskais spēks ir izsīcis, vienmēr dziļi sirdī ir iekšējais avots, kurš nekad neizsīkst. Un vēl ļoti iedvesmoja visi citi skrējēji un palīgi, un visa kopīgā skrējiena atmosfēra. Tur visi cenšas viens otru uzmundrināt, palīdzēt, uzsmaidīt. Ja kādam rodas kāda ārēja problēma, visi cenšas dalīties ar savu pieredzi, kā tikt ar to galā. Kaut arī katram jāiziet skrējiena laikā sava personiskā cīņa ar sevi, visi kopā tur jūtas kā liela ģimene, kā sirsnīgi draugi, vienmēr gatavi citus atbalstīt.

Kas ir vissvarīgākais šādā skrējienā?

Fiziskā sagatavotība ir ļoti svarīga. Ja tu esi labi trenējies, tas dod arī stiprāku iekšēju pārliecību un ir mazāk problēmu skrējiena laikā. Tomēr iekšējā gatavība, motivācija, neatlaidība ir daudz, daudz nozīmīgāka. Bez iekšējās gatavības skrējienu pabeigt ir grūti. Katram šī iekšējā motivācija var būt dažāda. Tā kā tas bija mans pirmais daudzdienu skrējiens, es biju nolēmusi skriet tā, lai man būtu prieks par katru dienu un lai beigās es ar prieku pabeigtu. Daudzi no tiem, kas ir skrējienā piedalījušies vairākas reizes, cenšas katru reizi uzlabot savu rezultātu.

Kas skrējienā ir visgrūtākais, un kas sniedz vislielāko gandarījumu?

Priekš manis visgrūtākais bija turpināt tad, kad ir auksti un lietus gāž kā no spaiņa. Tad visi muskuļi savelkas un sāk protestēt, un, ja vēl peļķēs ūdens salīst tā, ka katrai peļķei jāiet ar lielu līkumu pa dubļainu zāli apkārt, un kājas kļūst cauri slapjas, un cimdi un rokas tāpat, tad atliek tikai sākt smieties un uztvert visu no komiskās puses. Pat skrējēji tādā laikā maz atgādināja skrējējus, bet gan drīzāk kosmonautus, kurus grūti pazīt zem plēves kapucēm ar polietilēna kulītēm kājās. Kad iet pavisam grūti, lielākās zāles ir humors, tās noņem saspringumu. Es pat neatceros, kurš pirmais šinī skrējienā to pateica, bet man tas ļoti patika: ja tev skrējienā kaut kas sāp – tulznas vai muskuļi, vai kas cits –, tad ar tevi viss kārtībā. Bet, ja pēc dažu dienu skriešanas tev nekas nesāpētu un tu nebūtu nemaz noguris, tad ar tevi viss nebūtu kārtībā – jāiet pie mediķiem pārbaudīties. Un vislielākais gandarījums ir tad, kad tu ar visu sirdi esi noskrējis un nogājis savu dienas distanci, un pēc dušas un masāžas satuntuļojies teltī tā, lai būtu silti gulēt, un savā sirdī sajūti pateicību par visiem pārdzīvojumiem, kurus Dievs tev ir dāvājis, un par dāsnumu, ar kuru daba un cilvēki ir tevi iedvesmojuši tavā ceļā. Sajust pateicību – tas ir vislielākais gandarījums.

 

Es nemāku lidot. Esmu lidojusi sapnī – un tad tas liekas tik vienkārši. Bet es varu ātri staigāt, soļot un skriet. Tam ir liela nozīme manas fiziskās veselības uzlabošanai, bet tam ir vēl lielāka nozīme manā saiknē ar savu iekšējo pasauli. Tā ir mērķtiecība, tiekšanās, ilgošanās un reizē arī ceļš pie sava mērķa. Es atceros pēdējās stundas – man sāpēja kāja, tāpēc skriet bija grūti un es ātri soļoju. Bet tā gribējās lidot. Pēkšņi jutu tādu spēku uzplūdu – un pēdējos 200 m es skrēju laikam ne pārāk ātri, bet iekšēji es lidoju uz mērķi. Kad skrējiens ir beidzies, es nevaru paskriet, bet, tikko aizeju gulēt, es sapņoju, ka turpinu skriet.

Kas sniedza jums vislielāko atbalstu?

Kā jau teicu, visi skrējiena dalībnieki un palīgi atbalstīja viens otru ar visu sirsnību. Tāpat skrējiena organizatori bija klāt un centās darīt visu iespējamo skrējēju ērtībai, piemēram, nosusināt milzu peļķes vai pārlikt tām dēļu celiņus utt. Tomēr man personiski vislielāko iedvesmu un atbalstu sniedza tas, ka skrējiena iniciators Šri Činmojs personiski ieradās iedvesmot skrējējus un palīgus katru dienu, kad viņam bija iespēja (dažas dienas viņš bija aizbraucis uz Norvēģiju). Viņš pats visdažādākajos veidos cenšas iedvesmot cilvēkus paveikt vairāk, sapņot vairāk un piepildīt savus labākos sapņus, vispārdrošākos sapņus. Un te nu es biju 10 dienu skrējienā, piedzīvojot savu sapni realitātē, un sajutos bezgala pateicīga un laimīga par šo brīnišķīgo iespēju.

Kā motivēt sevi sākt regulāri skriet?

Nav obligāti sākt skriet. Ir svarīgi sākt kustēties, staigāt, vingrot, staipīties, nodarboties ar jogas vingrinājumiem, aerobiku, austrumu cīņām... Jebkura veida fiziska aktivitāte ir laba. Skriešana ir ļoti vienkārša, varbūt pati vienkāršākā. Paņem pats sevi pie rokas, uzvelc sporta drēbes un sporta apavus, izej ārā svaigā gaisā un sāc skriet. Ja kāds to spēj padarīt par savu labo ieradumu vai regulāru dienas sastāvdaļu – vēl labāk. Un, ja kāds no tā sāk saņemt regulāru prieku un iedvesmu saviem dienas darbiem, tad labāka motivācija nav nepieciešama. Galvenais ir nezaudēt prieku un saglabāt gaišu attieksmi, lai ko arī darītu!

- Ieva Kurzemniece